"Dzīvības koks": Pārdomas pēc Pasaules pretvēža dienas
Raksta autors: Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība "Dzīvības koks"
Ceturtdien, 4.februārī, kas bija Pasaules pretvēža diena, onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība "Dzīvības koks" izsludināja vēl nebijušu akciju - Atvērto durvju dienu.
Šajā dienā ikviens interesants varēja iepazīties ar biedrības darbību un mērķiem, satikties ar psihoterapeitu, paskatīties un izmēģināt, ko nozīmē mākslas terapija, kā arī piedalīties un izbaudīt pleca sajūtu atbalsta grupā. Tāpat tika piedāvāta iespēja saņemt krūts protēzes un parūkas, kuras gan bija ierobežotā skaitā.
Kādas ir atziņas?
Ir laba ziņa, proti, biedrība "Dzīvības koks" izpelnījās interesi un Atvērto durvju dienu apmeklēja gandrīz 100 cilvēku!
Ir ne tik laba ziņa, ko, iespējams, jau klusībā zinājām. Pirmkārt, gan sievietes, gan vīrieši ir ļoti maz zinoši un informēti, ko darīt tad, kad ārsts savu pabeidzis (operācija, ķīmijterapija), kā dzīvot tālāk, kā izsargāties no slimības atgriešanās, no ļaunākā murga - metastāzēm? Izrādās, ir ārsti, kuri uz pacienta jautājumu par slimību uzskata par iespējamu atbildēt - meklējiet informāciju internetā.
Otrkārt, kad laukā aiz loga ir 21.gadsimts, kurā tik ļoti lepojamies ar gandrīz ātrāko un labāko internetu pasaulē, pie mums sievietes pēc krūts mastektomijas (krūts noņemšana krūts vēža gadījumā) joprojām nēsā linsēklu maisiņus, vati un citus pielāgojumus krūts protēzes vietā. Daudzas sievietes ar izcilu rūpību mēģina saglābt savas teju desmit gadīgās protēzes, kas no pārāk ilgstošas lietošanas ir gandrīz vai visas noklātas ar plāksteriem, lai neļautu iztecēt protēzē esošajam silikonam. Tāpat gadījās redzēt, ka labās krūts protēzes vietā tiek nēsātā kreisā, jo tajā brīdi, kad bija nepieciešama protēze, darbiniece, kas palīdzējusi izvēlēties valsts apmaksāto protēzi, teikusi, ka šobrīd ir pieejama tikai kreisās puses, gan jau derēšot!
Domāju, ka nosaukt to par necilvēcību būtu pārāk maigi. Ir jāatceras, ka krūts protēzei nav tikai estētiska loma, - zaudējot vienu krūti, tiek radīta papildus slodze uz vienu ķermeņa pusi, kā rezultātā var sākties mugurkaula deformācija, ja ar protēzi netiek rasts ķermeņa līdzsvars. Un mums kā biedrībai tas šķiet nepieņemami, ka Latvijā, kas lepojas kā viena no augsti attīstītajām valstīm, tiek pieļauta šādas situācija. Pieredzētais liecina, ka sievietes nav informētas par iespēju no 2012. gada krūts protēzi saņemt par valsts līdzekļiem un ka to iespējams nomainīt ik pēc diviem gadiem. To nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 1474 - "Tehnisko palīglīdzekļu noteikumi", taču šī informācija nav nonākusi līdz cilvēkam. Mēs kā biedrība izglītojam savus biedrus, taču šai informācijai būtu jābūt pieejamai arī citviet, lai noteikumu punkts būtu arī dzīvē realizējams, ne tikai uzrakstīts uz papīra.
Treškārt, nekad agrāk nebija novērota tāda panika un neziņa, kā saņemt izmeklējumus, kā pieteikties uz izmeklējumiem, ja, esot novērošanā pēc aktīvās ārstēšanas, vismaz piecus gadus katru gadu regulāri ir jāveic noteikti izmeklējumi, lai būtu drošs, ka veselība atgriezusies? Kā pieteikties uz izmeklējumiem, ja vienā dienā vēl nepieraksta, bet nākamajā viss pieraksts pilns, bet uz tālāku periodu pierakstīties nevar. Esot klīnikas, kurās iespējams saņemt maksas pakalpojumus, bet arī ne tad, kad nepieciešams, bet, kad ir pieejams. Taču cilvēkam ar onkoloģisku slimību vai pēc onkoloģiskas slimības, bieži saņemot invaliditātes pensiju, 20, 30, 40 eiro ir nauda, kas var iedzīt bezizejā. Un tas ir absurdi, jo gan valsts iestādes, gan mēs kā nevalstiskā organizācija nemitīgi mudinām cilvēkus savlaicīgi pārbaudīt savu veselību, un brīdī, kad cilvēks ir gatavs to darīt, viņam tas nav iespējams, jo kvotas ir beigušās un pieteikšanās uz nākamajiem izmeklējumiem vēl nav sākusies. Un pacients nonāk ķīlnieka lomā - grib, bet nevar.
Vai kāds var pateikt, ko mums kā nevalstiskā sektora pārstāvjiem atbildēt uz raudošu pacientu telefona zvaniem un e-pastiem? Ko darīt šajā situācijā? Jādomā, ka tas ir politiskās gribas (vai tās trūkuma) jautājums, jo ierobežota pieejamība izmeklējumiem onkoloģijā ir greiza pēc savas definīcijas, jo statistikas dati apliecina – jo vēlākā stadijā vēzis tiek atklāts, jo mazāka ir izdzīvošanas iespēja.
Tādas skumjas pārdomas pēc Atvērto durvju dienām, kurās redzējām, cik izmisušā situācijā ir cilvēki, kuri varbūt ikdienā nav tik aktīvi, lai cīnītos par sevi, lai meklētu izeju no grūtās bezizejas!
Jā, kā atrast izeju? Vai kāds zina?
