Pirmsslimnīcas Neatliekamā medicīna Latvijā. Vakar, šodien, rīt...

Par Rīgas ātrās palīdzības priekšteci uzskatāma glābšanas iestāde, kas tika izveidota starp Grēcinieku un Peldu ielu 1826. gadā. Tās uzdevums bija glābt slīkstošos, kuri mēdza iekrist Daugavā gan vasarā, gan ziemā. Rātskungi izlēma, ka tieši šeit ir jāveido iestāde, kur darbinieki varētu ne tikai izvilkt cilvēkus no ūdens, bet arī pārzinātu elementārus atdzīvināšanas paņēmienus. 

Laika gaitā tika izveidotas vēl 4 glābšanas iestādes, bet 1904. gadā darbu sāka Rīgas neatliekamās palīdzības stacija un glābšanas iestādes tika likvidētas. Glābšanas iestādes pastāvēja gandrīz gadsimtu, bet tām trūka paša galvenā, kas nepieciešams glābšanas pasākumos – mobilitātes, operativitātes, ātruma.

1903. gada 8. februārī par Rīgas Neatliekamās palīdzības biedrības dibinātāju kļuva ārsts Adolfs fon Bergmanis. Biedrības mērķis bija sniegt ātro palīdzību bez maksas nelaimes gadījumos uz ielām, sabiedriskās vietās,fabrikās, uz dzelzceļa un ugunsgrēkos Rīgas pilsētas robežās. Rīgas ātrās palīdzības stacija tika atklāta 1904. gada 1. martā, līdzekļus tās pastāvēšanai saziedoja turīgi cilvēki. Stacija tika iekārtota Jēkaba kazarmās Torņa ielas galā. Stacijā augu dienu strādāja 8 ārsti, kuri dienā mainījās ik pēc 4 stundām, bet nakts dežūra ilga no pulksten 22.00 līdz 8.00. Vēl stacijā strādāja viens feldšeris un divi nesēji. Izsaukumus pieņēma pa tālruni 2804 un izbrauca ne vēlāk kā divas minūtes pēc izsaukuma pieņemšanas. Ārsti pārvietojās ar divām aprīkotām karietēm, bet ziemā viņiem bija pieejamas vienas kamanas.

Šodien, kad neatliekamā medicīna Latvijā ir 113 gadus sena un izgājusi cauri laikmetu griežiem, 2010. gadā izveidots vienots Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests. Klāt nākušas vēl citas funkcijas, bet misija – glābt un saglabāt cilvēku dzīvības – palikusi nemainīga.

Ar kādām problēmām saskaras pirmsslimnīcas neatliekamā medicīna mūsdienās?
Pašlaik ir katastrofāls personāla trūkums, kas spilgti izpaužas uz paaudžu maiņas fona, NMP brigāžu lielā noslodze. Bieži vien pacienti izsauc NMP brigādi arī tad, kad dzīvība nav apdraudēta, bet ir ierobežotas alternatīvas palīdzības saņemšanas iespējas. Tā veidojas tā saucamie sekundārie izsaukumi, kas ir aptuveni 30 % no kopējā izsaukumu skaita. Un šis skaitlis šāds svārstās jau daudzu gadu garumā. Jāpiebilst, ka NMP dienests gadā apkalpo teju 500 000 izsaukumu.

Ja Vakareiropā kolēģi lepojas, ka viņu veselības aprūpe balstās uz diviem stipriem pamatiem – primārā veselības aprūpe un stacionāri –, tad diemžēl mūsu valstī situācija ir pavisam citādāka. Pirms pāris gadiem NMP dienests veica pacientu, kuri bija izsaukusi NMP brigādi, aptauju, un rezultāti nebija iepriecinoši, bet, iespējams, ļoti patiesi. Uz jautājumu, kāpēc izsaucāt brigādi, atbildes bija šādas: ātri atbrauc, ir bez maksas un, ja vajag, nogādā slimnīcā. Jāpiebilst, ka aptaujāti tika pacienti, kuru dzīvība nebija apdraudēta un kuri atradās dzīvokļos.

Iespējams, ka mūsu valstī  bieži vien par ātrās palīdzības izsaukšanas iemeslu ir iesīkstējušās tradīcijas, bet tomēr iemesli ir nepietiekamā primārās veselības aprūpes pieejamība, augsti pacientu līdzmaksājumi, augstas medikamentu cenas, pacienti nespēj iegādāties medikamentus, pastāvīgi lietot  bāzes terapiju. Valsts kontrole, veicot revīziju, ir konstatējusi, ka daudzos Latvijas pagastos pacientiem nav pieejama primārā veselības aprūpe. Visi šie apstākļi noved pie papildus sloga NMP dienestam sekundāro izsaukumu veidā, taču veselības aprūpei būtu jāfunkcionē kā vienotam, labi izveidotam mehānismam, kur katram pakalpojuma sniedzējam ir savas funkcijas, uzdevumi, kas godīgi tiek pildīti. Pacienti zina, kur vērsties, pakalpojumu sniedzēji zina, ka pakalpojums tiek korekti finansēts, nenotiek "futbols" ar pacientu, un rezultātā ieguvēji ir visi: pacienti izārstēti, mediķiem gandarījums par paveikto darbu, valstij – ietaupīti nodokļu maksātāju līdzekļi. Taču šobrīd veselības aprūpē notiekošais neliecina, ka vēlamais tuvākā laikā var kļūt par esošo. Tikmēr katrs glābjas kā prot, bet visbīstamākais ir katastrofālais darbinieku trūkums veselības aprūpē, kā arī personāla izdegšanas sindroms, kas var reāli apdraudēt palīdzības sniegšanas kvalitāti un ietekmēt ikvienu Latvijas iedzīvotāju.

Foto: Publicitātes foto