Vesperis: Mīti un patiesība par "Psihologu likumu"
Raksta autors: Vladislavs Vesperis, Pārresoru koordinācijas centra Attīstības uzraudzības un novērtēšanas nodaļas vadītājs, Ar Ministru prezidenta rīkojumu izveidotās darba grupas psihologu darbības regulējuma pilnveidošanai vadītājs
Psihologu likumprojekta izveides mērķis
Reaģējot uz publiskajā telpā izskanējušo informāciju par likumprojektu "Psihologu likums", vēlos sniegt savu skatījumu par ar to saistītajiem jautājumiem.
Sāksim ar to, kāpēc vispār šāds likumprojekts ir tapis. Formālais iemesls ir Saeimas dotais uzdevums Ministru kabinetam, bet praktiski likuma nepieciešamība ir pamatota ar šādām svarīgākajām problēmām:
1) Nav izveidots psihologu profesionālās darbības vispārējais ietvars, nav noteikti psihologu pienākumi un tiesības, un, jo īpaši svarīgi, psihologa klientu tiesības.
2) Nav izveidota vienota psihologu sertificēšanas sistēma, kas nodrošinātu kontroli pār vienotu izglītības un profesionālās pieredzes prasību izpildi psihologiem, kas garantētu stabilu psihologa pakalpojuma kvalitāti.
3) Nav noteikti nekādi ierobežojumi personām veikt psihologa profesionālo darbību gadījumos, ja to darbība ir bijusi nekvalitatīva, radījusi psihologa klientam kaitējumu.
Šīs problēmas tika apzinātas, izstrādājot speciālu psihologu nozares darbībai veltītu Ministru kabineta informatīvo ziņojumu , kura veidošanā kopā ar valsts institūciju pārstāvjiem piedalījās arī psihologu profesionālo organizāciju pārstāvji, un likumprojekts ir balstīts uz šī informatīvā ziņojuma gatavošanā veikto izpēti.
Psihologu darbības jomas = kvalitāte + specializācija
Runājot par apgalvojumu, ka likumprojekta noteiktais pārbaudījums pa jomām paredz vērtēt vienādas, nevis specifiskas, kompetences, jāņem vērā, ka katrā no psihologu darbības jomām ir savas specifiskās kompetences, prasmes un zināšanas, jo darba metodes, mērķauditorija un specifika katrā no šīm jomām ir atšķirīga, neraugoties uz kopējām pamata kompetencēm.
Psihologu pamata kompetences ir ietvertas vispārīgajā psihologa profesijas standartā , diemžēl joprojām nav izstrādāti standarti virknei klasifikatorā iekļauto psihologa darbības jomu (piemēram, klīniskajiem psihologiem, izglītības psihologiem utt.), kuri definētu specifiskās kompetences, prasmes un zināšanas dažādu jomu psihologiem. To, kuras kompetences ir jāvērtē sertifikācijas pārbaudījumā, atbilstoši likumprojekta deleģējumam, noteiks Ministru kabinets.
Skaidrojot dalījuma pa psihologu darbības jomām nepieciešamību, jāsaprot, ka psihologa pakalpojumi nedzīvo atsevišķu dzīvi no klientiem – cilvēkiem, kam tie paredzēti un tiek sniegti, un šādā izpratnē likumprojekta mērķis ir nodrošināt kvalitatīvus psihologa pakalpojumus, vienlaikus nosakot gan psihologa, gan klienta tiesības un pienākumus. Pašlaik augstskolas izsniedz psihologa kvalifikācijas diplomus bez specializācijas. Vai mēs varam iedomāties šādu situāciju citās profesijās, piemēram, ārstu vai tiesību ekspertu darbības jomā, kur katrs amata profesionālis specializējas noteiktos profesijas tematiskajos virzienos. Gan zobārsts, gan acu ārsts ir ārsti, tomēr mēs neejam pie zobārsta pārbaudīt redzi vai pie acu ārsta ārstēt sāpošu zobu.
Tādējādi, pirmkārt likumprojekta uzdevums ir veicināt to, lai augstākās izglītības sistēmā psihologu profesijā šādas specializētas studiju programmas būtu. Otrkārt, vairākās augstskolās šādas specializētas studiju programmas jau pastāv, kas iezīmē tendenci uz profesijas kvalitātes standartu celšanu – akadēmiski un praksē. Piemēram, Daugavpils Universitātē tiek piedāvāta profesionālā maģistra studiju programma "Izglītības psihologs" un "Psiholoģija (sociālā psiholoģija)", savukārt Rīgas Stradiņa universitātē – studiju programma "Veselības psiholoģija".
Prasības regulēt nozari, aizstāvot klienta tiesības, pastāv arī starptautiskā līmenī – Eiropas psihologu asociācijas federācijas vadlīnijas ļoti skaidri izdala vismaz trīs psihologu darbības jomas: veselības/klīnisko psiholoģiju, izglītības psiholoģiju un darba/organizāciju psiholoģiju, kā arī citas sīkāk neuzskaitītas jomas. Katrā no šīm trim starptautiski atzītajām jomām jau pašreiz Latvijā notiek psihologu specializēšanās – ir izveidotas šo jomu profesionālās organizācijas un nav pamata uzskatīt, ka psihologu darbības specializācija neturpināsies un nepadziļināsies.
Vai psihologu nozarē viss ir kārtībā?
Publiskajā telpā izskan apgalvojumi, ka patiesībā psihologu profesionālās darbības nozare ir gana labi sakārtota, pastāv diezgan daudz profesionālo organizāciju, kas jau sertificē psihologus un nodrošina arī kvalifikācijas celšanu. Lai gan psihologu iesaiste profesionālajās organizācijās, to sertifikācija un darbības specializācija šobrīd notiek brīvprātīgi, kā būtiskākais iemesls – atstāt situāciju tādu, kāda tā ir, tiek minētas izmaksas, kas radīsies līdz ar Psihologu likuma pieņemšanu, ar ko tiks noteiktas obligātās prasības psihologu kvalifikācijas iegūšanai.
Katram ir iespēja izvērtēt pašam, cik droši ir iespējams uzticēties psihologam, ja nezini, vai tas ir speciālists, kam ir likumam atbilstoša izglītība, specializācija un pieredze, kurš neizpaudīs Jūsu informāciju kādam citam un nodrošinās ētisku attieksmi pret Jums kā pret klientu, vai cilvēks, kam nav likumā noteiktu saistošu pienākumu pret Jums, tāds, kurš ieguvis tikai bakalaura grādu psiholoģijā un gadiem ilgi vienkārši piekopj arodu, neveicot savu kompetenču un zināšanu pilnveidošanu. Tāpat var diskutēt par to, vai psihologu profesionālās darbības nozari var uzskatīt par sakārtotu, ja nozares pārstāvji vairāk nekā astoņus gadus paši savā starpā nespēj vienoties par kopīgu skatījumu uz nozares regulējumu. Šo gadu laikā ir izstrādāti vairāki psihologu darbību regulējoša likumprojekta varianti, bet nozares iekšējo pretrunu un nesaskaņu dēļ līdz rezultātam tā arī nav nonākts.
Sākotnējais jomas sakārtošanas iniciators bija Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, kuras vadītāja un Valsts policijas pārstāve Pārresoru koordinācijas centra vadītajā darba grupā sniedza informāciju par psihologu darba nepietiekamo kvalitāti, kas aprakstīta informatīvajā ziņojumā (skatīt ziņojuma4., 14. un 15. lpp.). Apgalvojums par psihologu brīvprātīgu sertificēšanu profesionālo organizāciju ietvaros kā problēmas risinājumu neiztur kritiku, jo tas nozīmē, ka pakalpojumus sniegs arī nesertificēti psihologi un būs vairākas organizācijas– katra ar savu atšķirīgu standartu sertificēšanā. Līdz ar to aktuāls paliek jautājums – kā klients var būt pārliecināts, ka attiecīgajam psihologam ir atbilstoša kvalifikācija, ja šis sertifikāts nav valsts institūcijas vai nevalstiskas organizācijas ar valsts deleģējumu izsniegts dokuments? Vienlaikus,tirgū strādājot psihologiem ar dažādu organizāciju izsniegtiem sertifikātiem, sabiedrībā tiek radīta neizpratne par to, kuras organizācijas izdotiem sertifikātiem var vai nevar uzticēties, un kāpēc. Tāpat būtiski zināt, ka nevalstiskās organizācijas sertifikāta anulēšana un psihologa izslēgšana no nevalstiskās organizācijas nerada psihologam nekādas tiesiskas sekas, jo pašlaik psihologiem nav nekādu ierobežojumu turpināt veikt psihologa profesionālo darbību –pat gadījumos, ja to darbība ir bijusi būtiski nekvalitatīva, radījusi psihologa klientam kaitējumu vai, ja psihologs nav ievērojis profesionālās ētikas normas vai izpaudis konfidenciālas ziņas par klientu trešajām personām.
Kas maksās par psihologu kvalifikāciju?
Nereti kā vienīgais un galvenais arguments pret psihologu profesionālās darbības regulāciju izskan, ka likums noteiks obligātas prasības, kuru izpilde maksās lielu naudu. Taču, par laimi, psihologiem, kas pret saviem pienākumiem un darbu attiecas atbildīgi un vēlas paaugstināt savu profesionālo kvalifikāciju, jāsaka, ka tā gluži nav tiesa un šādi apgalvojumi bieži ir pārspīlēti.
Pirmkārt, likumprojekta pārejas noteikumi paredz piecu gadu pārejas periodu maģistra grāda iegūšanai tiem, kam tas būs nepieciešams, tāpat ir dažāda ilguma un veida maģistra studiju programmas, kurās ir pieejamas arī valsts budžeta finansētas studiju vietas, par ko var pārliecināties augstskolu interneta vietnēs. Vērstu psihologu uzmanību, ka Darba likuma 96. pants nosaka, ka izdevumus, kas saistīti ar profesionālo apmācību vai kvalifikācijas paaugstināšanu, sedz darba devējs. No tā izriet, ka darba devējiem, t.sk. valsts un pašvaldību institūcijām, būs pienākums atrast līdzekļus un nodrošināt nepieciešamās kvalifikācijas celšanas izdevumu segšanu likumprojektā noteiktās sertifikācijas sistēmas ietvaros tiem psihologiem, kurus iestādes nodarbina.
Supervīzijas alternatīvās izmaksas
Attiecībā uz supervīzijas nepieciešamību, jāmin, ka pieredzējuša psihologa-pārrauga atbalsts ir būtiski svarīgs, lai jaunais psihologs varētu sekmīgi startēt profesijā. Arī jau pieredzējušiem psihologiem ir nepieciešama supervīzija, lai konsultētos ar citiem kolēģiem un nepieļautu savu profesionālo izdegšanu. Runājot par supervīzijas izmaksām – tās atšķiras gluži tāpat kā samaksa par psihologa pakalpojumu, un ir pieļaujams, ka individuālu konsultāciju formā vai privātpraksēs tā var izmaksāt ļoti dažādas summas. Taču jāsaprot, ka supervīziju kā jebkuru citu pakalpojumu var apgūt gan pie pieredzējuša un laba speciālista par saprātīgu samaksu, gan meklēt luksusa kategorijā. Jāņem vērā arī fakts, ka pieprasījums pēc supervīzijas augs, apstiprinot Psihologu likumprojektu, tādējādi psihologu-pārraugu savstarpējās konkurences rezultātā būs pieejami daudz samērīgāki pakalpojumu izcenojumi. Vienlaikus pusi no supervīzijām var apmeklēt grupā, kas arī varētu maksāt krietni lētāk un ļautu būtiski samazināt kopējās izmaksas.
Ir skumji redzēt, ka paši psihologi ir tie, kas visbiežāk iebilst pret nozares sakārtošanu, psihologu sertifikāciju un specializācijas jomu noteikšanu, kas ļautu kvalificēties konkrētās nozarēs un veidotu veselīgu konkurenci speciālistu starpā. Tāpat nepatīkami dzirdēt, ka viena daļa psihologu uzskata, ka viņu pašu amata brāļi gatavojas iekasēt milzu summas par supervīzijām, man gan nav ziņu, ka tas tā ir pašlaik un nedomāju, ka tā varētu notikt, kad tiks pieņemts likums. Tālākizglītības un profesionālās pilnveides izmaksas pēc psihologa sertifikāta iegūšanas var būt ļoti dažādas, turklāt likumprojekts šīs prasības šobrīd nemaz neregulē (tas tiks darīts Ministru kabineta noteikumos). Tomēr ir grūti iedomājama situācija, ka persona, kas sevi sauc par speciālistu, varētu saglabāt profesionālo kvalifikāciju, neturpinot pastāvīgu savu zināšanu un kompetences pilnveidošanu nozares jautājumos, ilgstoši paļaujoties tikai uz augstskolā iegūto zināšanu bāzi.
Izskan, ka psihologi it kā tiekot pielīdzināti ārstiem. Jā, ārstiem ir sertificēšanas sistēma, sertifikācijas pārbaudījumi, kompetences pilnveidošanas un tālākizglītības prasības, tomēr šāds regulējums Latvijā ir arī virknei citu reglamentēto profesiju, t.sk. arhitektiem, būvniekiem, ģeodēzistiem un kartogrāfiem, tiesu ekspertiem u.c. Līdz ar to drīzāk jājautā, kāpēc lai psihologi, kuri sniedz psiholoģisko palīdzību cilvēkiem, gatavo atzinumus Valsts policijai un bāriņtiesām, būtiski ietekmējot ar tiem saistīto cilvēku turpmāko dzīvi, konsultē cilvēkus krīzes un dažādu dzīves samezglojumu situācijās, tādējādi ietekmējot viņu turpmāko rīcību, būtu izņēmums?
Ko par Psihologu likumprojektu saka psihologi?
Likumprojekta izstrādes gaitā Ministru kabinetā astoņas psihologu profesionālās organizācijas sniedza atbalstošu viedokli likumprojekta virzībai Ministru kabinetā un priekšlikumus likumprojekta pilnveidošanai. Ir izskanējis viedoklis, ka Latvijā tiek piedāvāts Eiropā stingrākais regulējums. Jā, likumprojekts paredz augstas prasības -līdz sertifikāta iegūšanai nepieciešams iegūt bakalaura un maģistra grādu, kā arī vienu gadu praktizēt psihologa-pārrauga (supervizora) pārraudzībā. Taču šīs prasības sakrīt ar Eiropas psihologu asociāciju federācijas (EFPA) vadlīnijām EuroPsy sertifikāta izsniegšanai , ar atšķirību, ka Latvijas Psihologu likumprojektā papildus noteikts sertifikācijas pārbaudījums. Tomēr, kā jau minēts iepriekš, ja Latvijā sertifikācijas eksāmenus kārto teju visu reglamentēto profesiju pārstāvji, vai ir pamats īpašai pieejai vai izņēmumam tieši psihologiem? Protams, Saeima var izšķirties piemērot zemākas izglītības un pieredzes prasības psihologa sertifikāta saņemšanai, tomēr es uzskatu, ka tās ir kvalitātes jautājums un nevar tikt noteiktas tikai un vienīgi atkarībā no pieejamā valsts budžeta finansējuma, lai gan šis jautājums, protams, arī ir jārisina.
Papildus jāmin, ka EuroPsy sertifikāts tiek izsniegts kā bāzes sertifikāts patstāvīgas psihologa profesionālās darbības uzsākšanai noteiktā jomā. Sertifikātā tiek norādīts psihologa darbības konteksts jeb joma, un vadlīnijās uzsvērts, ka psihologs normāli strādā vienā no jomām, bet izņēmuma kārtībā tās var būt divas jomas, pierādot tajās atbilstošu kompetenci. Priekšlikums par sertificēšanu un darbību vienlaikus divās jomās tika diskutēts Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas izveidotajā darba grupā, tomēr vienošanās par to netika panākta.
Pastāvēs, kas mainīsies
Visbeidzot, runājot par likumprojekta oponentu apgalvojumu, ka arī viņi nevēlas dzīvot pa vecam – ir prieks dzirdēt, ka oponenti iesaistās diskusijā un domas sakrīt apstāklī, ka uzlabojumi nozarē ir nepieciešami, t.sk. obligāta reģistrācija, efektīvs sūdzību izskatīšanas mehānisms, ētikas komisijas izveide, supervīziju sistēma u.c. Likumprojektā šie elementi jau ir iekļauti kā valstī vienotas sertifikācijas sistēmas sastāvdaļa. Tāpat var piekrist, ka valstij būtu adekvātāk jānovērtē psihologu pienesums sabiedrības labklājībai, nodrošinot viņiem samērīgu atalgojumu.
Tomēr nevar piekrist apgalvojumam, ka cilvēkiem, kuri jau ir samaksājuši par savām studijām un ieguvuši diplomu, tas jādara atkal no jauna, lai iegūtu sertifikātu, kurš ļaus viņiem strādāt daudz šaurāka jomā – runa ir par zināšanu padziļināšanu. Cik zināms, studiju programmas netiek un nevar tikt veidotas tā, ka maģistra studiju programmā studentiem būtu atkārtoti jāapgūst tās pašas zināšanas, kas bakalaura studijās. Savukārt diploms bez specializācijas pašlaik apliecina tikai to, ka persona ir ieguvusi pamata kompetences, prasmes un zināšanas, bet ne pilnvērtīgas specifiskās zināšanas kādā no psihologu darbības pamatjomām. Supervizēta prakse noteiktā jomā un nākotnē arī specializētas studiju programmas ļaus iegūt nepieciešamās papildus specifiskās kompetences un prasmes, kas nepieciešamas, psihologam uzsākot patstāvīgu profesionālo darbību kādā no jomām, un bez kurām šajā jomā nav iespējams nodrošināt klienta vajadzībām atbilstošu un kvalitatīvu pakalpojumu.
Visbeidzot, atspēkojot tēzi, ka likums ir beigas psihologa profesijai – es drīzāk vēlētos teikt, ka likums iezīmē beigas nozares iekšienē valdošajām pretrunām un sākumu psihologa kā profesijas reputācijas augšupejai. Esmu pārliecināts, ka likumprojekta pieņemšanas rezultātā mūsu visu kopējais ieguvums būs veiksmīgi organizēta psihologu darbības nozare un kvalitatīvi psihologa pakalpojumi, kam cilvēki var uzticēties un kas atbilst sabiedrības interesēm un vajadzībām.
