ZĀĻU FORMAS

zāļu līdzekļu pagatavojuma veidi, kas piemēroti noteiktam zāļu ievadīšanas veidam un slimnieka stāvoklim. Parasti zāles izraksta un pagatavo tādā formā, kādā tās katrā atsevišķā gadījumā izdevīgāk un ērtāk lietot. Vienu un to pašu zāļu līdzekli var lietot dažādu zāļu formu veidā, piem., eifilīnu var izmantot pulveros, injicējamos šķīdumos un supozitorijos (svecītēs). Pēc konsistences izšķir cietās, mīkstās un šķidrās zāļu formas, pēc lietošanas veida - iekšķīgi lietojamās, ārīgi lietojamās un injicējamās zāļu formas.

Pie cietajām zāļu formām pieder pulveri, tabletes, dražejas, zirnīši, kapsulas. Pulveri var būt nedalīti un dalīti jeb dozēti atsevišķās porcijās, kas katra satur vienu devu. Vienkāršie pulveri sastāv no vienas vielas, saliktie - no divām vai vairākām vielām. Tabletes gatavo farmaceitiskās rūpnīcas, sapresējot pulverus. Tās ērti dozējamas un lietojamas. Daudzas iekšķīgi lietojamas zāļu vielas, piem., vitamīnu preparātus, ražo dražejās - lodveida zāļu formas, kas pārklātas ar cukuru. Lodveida forma ir arī aptiekās gatavotajai zāļu formai - zirnīšiem (pilulām). Tajos ietilpst dažādi augu pulveri un ekstrakti. Kapsulās parasti iepilda vielas ar nepatīkamu garšu vai kairinošu iedarbību. Visbiežāk lieto cietes un želatīna kapsulas.

Pie mīkstajām zāļu formām pieder ziedes, pastas, supozitoriji un plāksteri. Ziedes lieto ārīgi; tās sastāv no darbīgām vielām un mīkstas pamatmasas (vazelīns, lanolīns, cūkas tauki u.c). Pasta ir ziede, kas satur vairāk par 25% pulverveida vielu. Supozitоrijus ievada taisnajā zarnā (rektālie supozitoriji, svecītes) un makstī (vaginālie supozitoriji - svecītes vai lodītes). Supozitoriju pamatmasai istabas temperatūrā ir cieta konsistence, bet ķermeņa temperatūrā tā kūst. Tādas īpašības ir kakao eļļai un dažām citām taukiem līdzīgām vielām - butirolam, sebuvinolam u.c. Plāksterus lieto ārīgi. Plāksterus, kas satur zāļu vielas, tagad lieto samērā reti (piem., t.s. varžaču plāksteris). Bieži izmanto lipīgos plāksterus (leikoplastu) pārsēju piestiprināšanai. Sinepju plāksterus jeb sinepju papīrus var uzskatīt par plāksteru paveidu.

Šķidrās zāļu formas ir dažādi šķīdumi, augu izvilkumi, emulsijas un linimenti. Visplašāk lieto zāļu vielu šķīdumus destilētā ūdenī. Reizēm zāļu vielu šķīdināšanai izmanto arī etilspirtu, augu eļļas, glicerīnu u.c. Iekšķīgai lietošanai šķīdumus var dozēt karotēm: 1 ēd. k. - 15 ml, 1 tējk. - 5 ml. Dozējot ūdensšķīdumus pilieniem, pieņem, ka 20 pilieniem atbilst 1 g. Ārīgi šķīdumus izmanto brūču, ādas un gļotādas apmazgāšanai, kompresēm, bieži arī acu un ausu pilieniem. Bez ūdensšķīdumiem ārīgi samērā bieži lieto arī šķīdumus spirtā, piem., kamparspirtu. Injekcijām domātiem šķīdumiem jābūt sevišķi tīriem (dzidriem) un steriliem, tāpēc tos rūpīgi filtrē un sterilizē. Injicējamos šķīdumus bieži iepilda ampulās. Pie šķidrajām zāļu formām pieder arī ārstnieciskie augu ūdensizvilkumi - uzlējumi un novārījumi. Tos dozē karotēm. Lietojot uzlējumus un novārījumus par citu cieto un šķidro zāļu vielu šķīdinātājiem, iegūst mikstūras. Tinktūras ir ārstniecisko augu izvilkumi spirtā, dozējamas pilieniem. Koncentrējot ārstnieciskā auga izvilkumus spirtā vai ūdenī, iegūst ekstraktus. Šķidros ekstraktus parasti dozē pilieniem. Bieži ražo attīrītus ārstnieciskos augu izvilkumus - t.s. neogalēniskos preparātus. Tos lieto ne tikai iekšķīgi, bet arī injekcijām, piem., adonizīdu. Retāk izraksta emulsijas - iekšķīgi lietojamu un karotēm dozējamu zāļu formas, kas sastāv no sīkiem eļļas pilieniņiem, ūdens un emulgatora (gļotvielas vai olbaltumvielas). Ārīgi lieto linimentuss jeb šķidrās ziepes. Linimentā ietilpst eļļa, kurā var būt izšķīdinātas vai iejauktas dažādas konsistences vielas. Bieži linimentus gatavo suspensiju veidā (piem., streptocīda vai sintomicīna liniments). 6 att. 544. un 545. lpp.