AMINOSKĀBES
organiskie savienojumi, kam piemīt skābju un amīnu īpašības, jo to ķīmiskajā struktūrā ietilpst gan karboksilgrupa (-COOH), gan aminogrupa (-NH2); olbaltumvielas uzbūves komponenti. Baltas, kristāliskas vielas ar dažādu garšu - no rūgtas (leicīns) līdz saldai (glicīns); vairākums šķīst ūdenī. Tā kā katrai aminoskābei ir gan karboksilgrupa (skābes īpašības), gan aminogrupa (bāzes īpašības), aminoskābes var viena ar otru ķīmiski saistīties, veidojot garas polimēru virknes - olbaltumvielu molekulas. Olbaltumvielu bioloģiskās īpašības resp. funkcijas šūnā vai organismā nosaka tās molekulā ietilpstošās aminoskābes, to daudzums, kā arī secība, kādā aminoskābes seko cita citai polimēra virknē. Šo secību, no kuras atkarīgs sugai raksturīgais olbaltumvielu specifiskums, nosaka matrices ribonukleīnskābe. Olbaltumvielu veidošanā piedalās 20 dažādu aminoskābes, kuru ķīmiskā struktūra, izņemot prolīnu atbilst kopīgajai formulai RCH(NH2)COOH. To lielākā daļa ir alifātiskas (oglekļa atomi saistīti vaļējās virknēs), un tikai 5 (fenilalanīns, histidīns, prolīns, tirozīns, triptofāns) ir cikliskas. Alifātiskās aminoskābes ir neitrālas (alanīns, cisteīns, glicīns, izoleicīns, leicīns, metionīns, serīns, treonīns, valīns), skābas (asparagīnskābe, glutamīnskābe) vai bāziskas (arginīns, lizīns).
Bez šīm aminoskābēm organismā ir arī aminoskābes, kas piedalās vielmaiņā, bet nav olbaltumvielu sastāvdaļa, piem., ornitīns un citrulīns, kurām ciešs sakars ar urīnvielas sintēzi. Kā olbaltumvielās ietilpstošās aminoskābes, tā arī ornitīns un citrulīns ir α aminoskābes, jo to aminogrupa attiecībā pret karboksilgrupu ir α stāvoklī. Ir arī β aminoskābes, piem., β alanīns - vitamīnu pantotēnskābes sastāvdaļa - un γ aminoskābes, piem., γ aminosviestskābe, kas ir kavētājmediators.
Cilvēka organisms saņem aminoskābes ar uztura olbaltumvielām, kas gremošanas traktā fermentu (pepsīna, tripsīna u.c.) klātbūtnē hidrolizējas (sašķeļas, pievienojot ūdeni) līdz brīvām aminoskābēm, kuras uzsūcas asinīs. No šīm aminoskābēm organisms sintezē sev nepieciešamās olbaltumvielas, to vidū arī fermentus. Ja uzturā trūkst kādas no aminoskābēm, tā var sintezēties organismā no uzturā esošajām aminoskābēm. Taču 8 aminoskābes - fenilalanīns, izoleicīns, leicīns, lizīns, metionīns, treonīns, triptofāns, valīns - nevar sintezēties cilvēka organismā, tām obligāti jābūt uzturā. Šīs aminoskābes sauc par neaizstājamām aminoskābēm atšķirībā no aizstājamām aminoskābēm, kuras var sintezēties. Ja uzturā trūkst kaut vienas no neaizstājamām aminoskābēm (biežāk triptofāns, lizīns, metionīns), nav iespējama organismam nepieciešamo olbaltumvielu sintēze. Tādējādi neaizstājamās aminoskābes nosaka uztura olbaltumvielu bioloģisko vērtību.
Aminoskābes noder arī daudzu citu organismam nepieciešamu slāpekli saturošu savienojumu - hormonu (tiroksīna, insulīna, hipofīzes hormonu), nukleīnskābju purīnbāžu un piramidīnbāžu, bioloģisko amīnu (histamīna, serotonīna u.c), kofermentu, ādas un matu pigmentu (melanīnu) sintēzei. Daļa PP vitamīnu, ko patērē organisms, sintezējas no triptofāna. Ja aminoskābes pilnīgi noārdās, rodas ogļskābā gāze, ūdens, amonjaks (no tā sintezējas urīnviela, kas izdalās no organisma ar urīnu), kā arī atbrīvojas enerģija, kas tiek izmantota adenozīntrifosforskābes sintēzei (tās sintēzē galvenie tomēr ir ogļhidrāti un tauki). Aminoskābju maiņā svarīga nozīme ir Bб vitamīnam. Daudzas aminoskābes izmanto medicīnā un pārtikas rūpniecībā. Glutamīnskābi lieto nervu slimību ārstēšanā, metionīnu - aknu slimību gadījumā. Aminoskābju maisījumus izmanto parenterālajā barošanā. Pievienotas uzturam, aminoskābes uzlabo tā kvalitāti, izmantojamību un garšas īpašības, piem., glutamīnskābe dod uzturam gaļas garšu. Att.
