ĀRSTS
medicīnas darbinieks ar pabeigtu augstāko medicīnas izglītību (izņemot zobārstus, kas var būt arī ar vidējo medicīnas izglītību). Ārstu specialitātes: terapeiti (iekšķīgajās slimībās), pediatri (bērnu ārsti), ķirurgi, ginekologi (sieviešu slimībās), neiropatologi (nervu slimībās), psihiatri, rentgenologi, dermatovenerologi (ādas un venēriskajās slimībās), stomatologi (mutes dobuma un zobu slimībās), otorinolaringologi (ausu, kakla un deguna slimībās), ftiziatri (tuberkolozes ārsti), onkologi (ārstē audzējus).
Ārstus sagatavo augstākajās medicīnas mācību iestādēs (skatīt medicīnas izglītība). Ārstu darbību reglamentē PSRS un savienoto republiku likumi par veselības aizsardzību, kā arī speciāli nolikumi par atsevišķu specialitāšu ārstu (tiesu medicīnas ekspertu, sanināto ārstu u.c.) uzdevumiem. Ārsts savā darbībā ievēro padomju ārsta ētiku, viņa pienākums ir glabāt ārsta noslēpumu. Ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1971. g. 26. marta dekrētu noteikts, ka ārsti, saņemot diplomu, nodod zvērestu - svinīgu solījumu, kas atbilst komunistiskās morāles principiem.
PSRS ārsts veic kā ārstniecības, tā arī profilakses darbu, lai likvidētu un novērstu ārējās vides piesārņošanu, padarītu veselīgākus iedzīvotāju darba un sadzīves apstākļus. Ārsta pienākums ir sniegt neatliekamo medicīnisko palīdzību ikvienam slimniekam, kam tā nepieciešama, ziņot noteiktā kārtībā veselības aizsardzības iestādēm par infekcijām, arodslimībām, saindēšanās gadījumiem, smagām traumām. Ārstam ir tiesības izdarīt ķirurģiskas operācijas, lietot narkozi, vakcīnas, serumus un medikamentus, kas ir atļauti PSRS. Ķirurģiskas operācijas ārsts drīkst izdarīt tikai ārstniecības un profilakses iestādēs (izņemot ātrās un neatliekamās palīdzības gadījumus un sīkas operācijas). Ja ārsts saslimušajam apzināti nav sniedzis medicīnisko palīdzību, viņu var saukt pie kriminālatbildības (LPSR Kriminālkodeksa 116. pants). Att.
