ASINSRITE
pastāvīga asins plūsma asinsrites sistēmā. Tā uztur vielu un gāzu apmaiņu starp ārējo vidi un organisma audiem, nodrošina organisma iekšējās vides pastāvīgumu (homeostāzi), piedalās ķermeņa t° regulēšanā un veic dažādu funkciju humorālo regulāciju. Asinsrites galvenais dzinējspēks ir sirds ritmiskā saraušanās. Asinis, tāpat kā visi šķidrumi caurulēs, plūst no augstāka spiediena vietas uz vietu ar zemāku spiedienu.
Pēc spiediena, pretestības, asinsvadu ietilpības un funkcijas veida asinsrites sistēmā izšķir 2 apvidus: augsta un zema spiediena apvidu. Augsta spiediena apvidus aptver sirds kreiso kambari (tajā spiediens 3-5 reizes augstāks nekā labajā kambarī), aortu un visas citas artērijas. Zema spiediena apvidū ietilpst kapilāri, vēnas, sirds labā puse, mazais asinsrites loks un kreisais priekškambaris. Kreisā kambara sistolē (skatīt sirdsdarbība) izgrūstās asinis iestiepj aortas sienu. Tā saraujoties sirds diastoles laikā grūž asinis tālāk uz perifēriju, tādējādi atslogojot sirdij asins kustības uzturēšanu un pārvērš grūdienveidīgo asins kustību nepārtrauktā pulsējošā plūsmā. Aortas elastīgo sienu svārstības, ko rada sirdsdarbība, viļņveidīgi izplatās pa visām artērijām kā pulsa vilnis. Ar gadiem aortas elastība mazinās, sirdij vajadzīgs lielāks saraušanās spēks, lai iestieptu tās sienas, tāpēc vecākiem cilvēkiem gluži dabiski rodas neliels asinsspiediena paaugstinājums.
Artērijām ir daudz mazāks caurmērs nekā vēnām, pretestība asins plūsmai tajās apmēram 10 reižu lielāka nekā zema spiediena asinsvados. Vislielāko pretestību asins plūsma sastop arteriolās un kapilāros. Arteriolas ir šauras, relatīvi garas, ar labi attīstītu sienas muskulatūru, kas sasprindzinoties sašaurina tās un vēl vairāk palielina pretestību. Pretestības pārvarēšanai asins plūsma patērē daudz enerģijas, tāpēc arteriolās krasi pazeminās asinsspiediens. Arteriolu plašums mainās gan aktīvi (sakarā ar sienas muskulatūras sasprindzinājumu vai atslābumu neirohumorālu faktoru ietekmē), gan pasīvi (asinsspiedienam iestiepjot sienas). Dažu orgānu (nieru u.c.) asinsvadi uz iestiepšanu reaģē, sasprindzinot sienas muskulatūru. Tad asins pieplūde nepalielinās, kaut arī asinsspiediens paaugstināts. Šo norisi sauc par attiecīgā orgāna asinsrites pašregulāciju. Arteriolu plašums nosaka kapilāros ieplūstošo asiņu daudzumu: jo tās plašākas, jo vairāk asiņu ieplūst kapilāros. Kapilāru apvidū ir vislielākais kopējās gultnes šķērsgriezuma laukums (visu lielā asinsrites loka kapilāru šķērsgriezuma kopējais laukums ir apmerām 800 reižu lielāks par aortas šķērsgriezuma laukumu) un liela berzes pretestība.
Kapilāros asinis plūst vislēnāk (apmēram 0,5 mm/s), bet aortā asins plūsma ir visātrākā (apmēram 0,4 m/s) un svārstās sirdsdarbības ritmā - sistolē tās ātrums lielāks nekā diastolē. Lēnā asins plūsma kapilāros nodrošina vielu un gāzu apmaiņu starp asinīm un audu šūnām. Sākot ar vissīkākajām vēnām (vēnulām), pretestība samazinās. Vēnas sakarā ar sienu lielo stiepjamību uzņem apmēram 200 reižu vairāk asiņu nekā artērijas, turklāt spiediens tajās palielinās ļoti maz.
Fizioloģiska miera stāvoklī cilvēkam 85% asiņu atrodas zema spiediena apvidū (puse t.s. asiņu depo - aknās, zemādas un plaušu vēnās) un tikai 15% - artērijās. Vēnās asinsspiediena diference neliela, turklāt no kājām un ķermeņa apakšdaļas asinīm jāplūst pretī gravitācijas spēkam. Asins plūsmu vēnās sekmē muskuļu kustības, kas no ārpuses saspiež vēnas, grūžot asinis sirds virzienā, jo pretējā virzienā to neatļauj vēnu vārstuļi. Asiņu sastrēgumu vēnās novērš arī elpošanas kustības, kas ritmiski maina spiedienu krūšu dobumā (pazemina) un vēdera dobumā (paaugstina), tā veicinot asiņu ieplūšanu sirds labajā priekškambarī un izspiežot tās no lielajām vēdera dobuma vēnām.
Vēnu vārstuļu atrofija, sēdošs dzīvesveids, darba higiēnas normu neievērošana u.c. apstākļi var izraisīt vēnu paplašināšanos. Pretestība asins plūsmai atkarīga arī no asins viskozitātes (normāli asins viskozitāte 5 reizes lielāka nekā ūdens viskozitāte, kuru pieņem par 1). Tai palielinoties, asins plūsmas ātrums samazinās. Viskozitāte var mainīties sakarā ar dažām asins slimībām, pārmērīgu ūdens zudumu (neapturama vemšana, caureja) vai pazeminātu temperatūru.
Asinsrites regulācijas galvenais uzdevums ir nodrošināt optimālu asins pieplūdi dažādiem orgāniem atbilstoši to darbības intensitātei. To realizē dažādi neirohumorāli mehānismi, mainot asins sadali organismā un izmantojot arī deponētās asinis. Sirds, smadzenes, nieres, aknas un iekšējās sekrēcijas dziedzeri salīdzinājumā ar to masu vienmēr saņem daudz asiņu, bet skeleta muskuļos, ādā u.c. orgānos asins plūsma atkarīga no to darbības intensitātes.
Asinsritē regulējamie lielumi ir sirds minūtes tilpums, asinsspiediens, cirkulējošo asiņu daudzums (asins depo iztukšošanās) un asins plūsma atsevišķos orgānos (attiecīgo arteriolu izpletums). Visi šie lielumi katrā regulācijas procesā neiesaistās vienādi, tāpēc iespējamas ļoti dažādas asinsrites pielāgošanās reakcijas. Regulējamo lielumu maiņu rada gan humorāli, gan lokāli un arī centrāli reflektoriski mehānismi. Lokāli faktori izraisa asinsvadu reakcijas, kas noris perifēriska refleksa veidā bez smadzeņu starpniecības, piem., dermogrāfisms. Centrālie reflektoriskie regulācijas mehānismi saistīti ar sirdsdarbības un vazomotorisko regulācijas centru iegarenajās smadzenēs; divvirzienu trakti savieno centru gan ar augstākajiem galvas smadzeņu nodalījumiem (ar hipotalāmu un garozu), gan arī ar muguras smadzenēm. Centra darbību maina impulsi, ko pievada jušanas nervu šķiedras no sirds un asinsvadu (it īpaši aortas loka un miega sinusa) baroreceptoriem (uztver spiediena svārstības), aortas loka un miega artērijas hemoreceptoriem (uztver asins gāzu koncentrācijas svārstības), kustību aparāta u.c. receptoriem. Baroreceptorus ierosina asinsvadu sienas iestiepšanās, paaugstinoties spiedienam.
Impulsi nonāk centrā, maina tā aktivitāti, kas signalizē sirdij pavājināt darbību (impulsus uz sirdi vada klejotājnervs) un asinsvadiem paplašināties (samazinās asinsvadu sašaurinātāju impulsācija), tādējādi asinsspiedienam normalizējoties. Ja spiediens aortā un miega sinusā krīt, ieslēdzas pretējās reakcijas, kas novērš tālāku spiediena krišanu. Šie refleksi ir asinsrites pašregulācijas mehānisms, tie pastāvīgi koriģē sirdsdarbību un asinsvadu stāvokli, uzturot normālu asinsspiedienu. Svarīgus refleksus izraisa hemoreceptoru impulsi - arteriālais spiediens pālielinās (sirdsdarbība pastiprinās, perifēriskā pretestība palielinās). Centra aktivitāti var mainīt arī tieša asins ķīmisko vielu (ogļskābās gāzes, hormonu, dažādu jonu u.c.) iedarbība, kā arī impulsi no lielo pusložu garozas.
Lai gan visas asinsrites regulācijas reakcijas noris bez cilvēka apziņas tiešas līdzdalības, tomēr augstākā CNS nodalījuma darbība (psihiski pārdzīvojumi, emocijas u.tml. funkcijas) saistīta ar spilgtām sirdsdarbības un asinsvadu reakcijām (sarkšana, bālēšana, sirdsklauves utt. priekos, bailēs), ļoti svarīgi ir nosacījuma refleksi, kas izveidojas ikdienas darbā vai sporta treniņos, piem., vārds, svilpiens u.tml. signāli, kuri ziņo par darba vai sporta sacensību sākumu un izraisa asinsrites pielāgošanās reakcijas pirms īstās slodzes sākuma. Centrālie regulācijas mehānismi saskaņo reģionārās asinsrites reakcijas ar vispārējām asinsrites konstantēm, tā nodrošinot optimālu asins pieplūdi orgāniem, kas attiecīgajā brīdī ir visvairāk nodarbināti. Psihiskas un fiziskas traumas sakarā ar asinsrites regulācijas centru darbības traucējumiem rada dažādus funkcionālus patoloģiskus asinsrites stāvokļus - kolapsu, šoku, sirds ritma traucējumus, stenokardiju u.c.
