Šobrīd speciālistu viedoklis par kustību attīstības normām, kurā vecumā kas bērnam būtu jādara, ir ļoti dažāds. Tomēr es uzskatu, ka ļoti atšķirīgi ir jāvērtē katra mazuļa individuālā attīstība, tādēļ nekādā gadījumā nevienu bērniņu nedrīkst salīdzināt, jo tad, ja vienā situācijā ir pieļaujamas vienas normas, tad otrā gadījumā robežas ir vērts samazināt vai palielināt! Savās lekcijās es nesaucu konkrētus vecumus, kuros mazulim kas būtu jādara. Mans mērķis ir iepazīstināt pieaugušos ar zīdaiņa kustību attīstību un pievērst lielāku uzmanību vecāku galvenajiem uzdevumiem bērniņa attīstībā! Ar pieskārieniem, aprūpi, vidi un attieksmi mazais gūst pieredzi, un tieši no pieaugušiem būs atkarīgs, kāda tā būs.

Tāpēc nodarbībās ar vecākiem pārrunājām biežākās kļūdas, kuras pieaugušie pieļauj zīdaiņa aprūpes laikā, jo tieši šīs pavisam niecīgās kļūdas spēj būtiski mainīt vai pat kavēt bērna normālo attīstību!

Piemēram, ja mamma nepārtraukti liek mazo šūpuļkrēslā vai viņu nēsā tikai uz rokām, neliekot uz grīdas, tad ir jautājums, kā zīdainis var iemācīties velties?! Neesmu redzējusi nevienu pieaugušo, kurš vingrotu šūpuļtīklā…

Bērna kustību attīstību varētu salīdzināt ar krāsām. Krāsu ir daudz un toņu vēl vairāk! Mūsu pieaugušo uztvere bieži vien saskata tikai kādas konkrētas krāsas – balts, melns, sarkans, bet zīdaiņi krāsas prot sajaukt un tad parādās koša, individuāla, skaista krāsu gamma. Tāpat ir ar bērna kustībām! To dažādība pārsteidz, kad mēs iemācamies zīdaini vērot. Piemēram, noliekot uz grīdas divus, trīs mēnešus vecu bērniņu, apliekot viņam pakaviņu, zem pēdiņām paliekot sarullētu dvieli, lai mazais justos drošībā, bet vienā un otrā pusē viņam noliekot vieglas lupatiņas tā, lai bērns tās var sasniegt (tām pieskarties), varam mazuli vērot. Pieskaroties lupatiņām, mazuļa pirkstiņi sāk savu spēli - pieskaras, sajūt un klausās, satver lupatiņu un atlaiž, pavelk un pieskaras tām tikai ar diviem pirkstiem… Bērniņš pats kļūst par savu pirkstiņu kustību saimnieku!

Savās nodarbībās māmiņām un tētiem mācu saskatīt to, ko zīdainis prot, nevis akcentēt to, ko viņš vēl neprot!

Tad, ja kāds bērniņš veļas jau trīs mēnešu vecumā, varbūt šajā laikā kāds cits ir iemācījies izdvest skaņas, bet velties viņam šobrīd vēl nav pienācis laiks. To šis mazulis iemācīsies vēlāk. Diemžēl pieaugušie mēdz pieķerties kādiem konkrētiem mēnešiem, skaitļiem, normām un tad, ja noteiktajā laikā bērniņš konkrēto darbību vēl neveic, sāk satraukties un pārdzīvot. Stress šajā gadījumā ģimenei nenāk par labu! Steigā mammas sāk meklēt speciālistu palīdzību, veicināt mazuļa attīstību un dažkārt pavisam aizmirst par uzticēšanos pašam bērnam. Varbūt viņam bija ieplānots cits kustību attīstības ceļš - nevis velties uz vēdera, bet ilgāk pagulēt uz sāna; nevis celties četrrāpus, bet kādu brīdi vēl līst; nevis spert pirmo soli, bet sagatavot ķermeni vertikalizācijai ar rāpošanu. Arī tā var būt!

Tādēļ vienmēr ir jāseko līdzi sava bērniņa attīstībai, atceroties, ka attīstības ceļš var būt dažāds, jo šo ceļu ir daudz.

Vecākiem nevajadzētu baidīties uzticēties savam zīdainītim, viņiem būtu jāredz, ko viņš māk, jājūt, kad viņu ir jāatbalsta un jātic, ka viņu mazuļa attīstība ir unikāla!

Viens no maniem, kā speciālista uzdevumiem, ir sniegt vecākiem zināšanas par bērna attīstību, pamācīt pieaugušos saskatīt šīs mazās, sīkās bērna attīstības nianses un iemācīt viņiem nevis veicināt, bet gan atbalstīt mazuļa attīstību.

Tāpat savās nodarbībās pieaugušajiem mācu prasmi pārzināt to, kā bērnam pareizi pielikt rokas, kurā brīdī viņam sniegt palīdzību un kurā tā nav nepieciešama! Bieži vien mēs pieaugušie paši atņemam mazajam iniciatīvu. Piemēram, paveļam uz vēdera ātrāk nekā mazais pats spēj izsekot sava ķermeņa svara pārnešanai veļoties uz sāna un tad uz vēdera. Vai, piemēram, novelkam zeķubikses ātrāk nekā mazais pats no tām izņem savas kājiņas!

Darbojoties ar zīdaini, vienmēr sev jāpajautā: kurš no mums (es vai viņš) šobrīd ir aktīvāks? Atceries, ka zīdainim vienmēr ir jābūt aktīvākam par aprūpētāju (mammu vai tēti)!


Jaundzimušā refleksi un to transformācija pirmajā dzīves gadā

Bērniņš piedzimst jau ar noteiktu kustību programmu jeb kustību stereotipiem (elpošanas, galvas, roku, kāju, rumpja kustību stereotipiem un citiem). Tās ir visas tās kustības, kuras pieaugušais veic ikdienā, bet zīdainim šo kustību prasme būs jāattīsta! Tātad dabas dotā kustību programma nosaka arī to, kā bērns no horizontāla (guļus) stāvokļa iemācīsies nonāk vertikālā stāvoklī (visi pieaugušie sēž, stāv un staigā). Vēl, zīdainim piedzimstot, ir doti refleksi. To ir daudz, piemēram, aizsargreflekss, zīšanas, tveršanas, rāpošanas un soļošanas reflekss. Tātad kustību programma mazulim jau ir, tādēļ nākamais viņa uzdevums ir iemācīties realizēt šo programmu apzināti!

Pēc dzimšanas mazulim ir dots, apmēram, trīs, četru mēnešu ilgs adaptācijas periods, lai pielāgotos apkārtējai videi un jauniem apstākļiem.Šajā laikā zīdainim ir fizioloģiski paaugstināts muskuļu tonuss, var būt asimetriskas pozas, intensīvi notiek dažu refleksu izzušana un pakāpeniski sāk veidoties apzinātas kustības. Šīs kustības, piemēram, apzināta plaukstiņu aizvēršana un atvēršana, liecina par normālu mazuļa centrālās nervu sistēmas attīstību.

Pašiem vecākiem noteikti nav jāuztraucas un nav jāpārbauda mazuļa refleksi, jo zīdaiņa attīstību un refleksus vienmēr kontrolē ārsti! Tomēr, lai palīdzētu speciālistiem, mammai un tētim ir jāseko līdzi un jāstāsta par jaunām kustībām vai prasmēm, kuras bērniņš apgūst. Tas medicīnas personālam palīdz novērtēt zīdaiņa attīstību! Piemēram, ja mājās mazulis ir mierīgs, smaida, tver priekšmetus, veļas uz sāniem, bet divdesmit minūšu vizītē pie ārsta, stresa situācijā raud un viņam paaugstinās tonuss, tas mediķiem novērtēšanu var arī apgrūtināt. Tātad vecāku palīdzība būs nozīmīga!

No horizontāla stāvokļa uz vertikālu

Apzinātu kustību veidošanās bērna attīstībā sākas no augšējās uz apakšējo ķermeņu daļu jeb no galvas uz pēdām. Tātad roku apzinātās kustības attīstās ātrāk par kāju kustībām, augšējās ķermeņa daļas attīstās ātrāk par apakšējām. Sākumā attīstās mugurkaula kakla daļas izliekums, tad krūšu daļas kūkums un vēlāk jostas daļas izliekums.

Pirmais kustību attīstības posms

Vispirms mazulis mācās koordinēt acu skatu, tad atklāj savas plaukstas, mācās atvērt savas plaukstiņas (atcerieties, ka zīdainim ir tveršanas reflekss un viņš sākumā prot tikai tvert). Tas ir liels sasniegums! Tad bērns pakāpeniski atklāj otru plaukstu un abas plaukstas mācās salikt kopā.

Otrais kustību attīstības posms

Nākamais, ko bērns mācās, guļot uz muguras pārnest savu svaru no vienas puses uz otru, un pārvelt savu galvu un ķermeni uz sāniem, turklāt uz sāniem iemācās noturēt arī līdzsvaru. Tas nav viegli! Tad, kad mazuļa kakla muskulatūra ir pietiekami spēcīga, lai noturētu galvu guļus uz muguras, bērns iemācās velties uz vēdera. Tātad pats svarīgākais mazulim ir apgūt prasmi griezties uz sāniem! Ja pieaugušie pārzina Hendlinga pamatprincipus un pārliecinoši izmanto tos aprūpes laikā, vecāki palīdz sajust un iemāca bērnam šīs kustības veikt. Ļoti būtiski, lai vecāki mazulim šo kustību apguvi netraucētu! Piemēram, aprūpes laikā, kad bērniņš tiek apģērbts vai pārtīts, vecāki viņa dabisko kustību sistēmu nedrīkst izjaukt ar neparastām, nedabiskām kustībām. Tā vietā viņi bērnam var piepalīdzēt attīstīt viņa dabiskās kustības!

Tad, kad zīdainis veiksmīgi ir iemācījies pagriezies uz sāna, viņš sāk velties uz vēdera. Vispirms viņš var iemācīties velties tikai uz vienu pusi, pēc kāda laika (dažkārt pat divas nedēļas vēlāk) apgūst prasmi velties arī uz otru pusi. Vecākiem šim procesam ir jāseko līdzi! Piemēram, ja mamma mazuli no gultiņas cels tikai caur vienu pusi, tad arī velties bērns iemācīsies uz šo vienu pusi. Tādēļ vecākiem svarīgi pavērot arī savus ieradumus! Tad, kad bērniņš ir iemācījies velties uz vēdera un viņam ir stingrs apakšdelma balsts, mazulis mācās vai nu rociņas iztaisnot vai arī ieņemt balstu uz vienas rokas.

Trešais kustību attīstības posms

Nākamajā kustību attīstības posmā mazulis apgūst līšanu. Kad tā iemācīta, bērniņa turpmākā kustību attīstība var notikt divējādi. Iemācījies līst, mazulis var apgūt sēdus pozīciju un tad četrrāpus pozīciju, vai otrādi – sākumā četrāpus pozīciju un tad - sēdus. Savukārt tad no četrāpus pozīcijas mazulis iemācās ceļa balstu, viena ceļa balstu, bet pēc tam pāriet uz stāvus pozīciju. Tikai tad attīstās gaita – vispirms sānu soļi un pirmie soļi uz priekšu.

Ļoti svarīgi atcerēties, ka pāriet no zemākās pozīcijas uz augstāko zīdainim ir samērā viegli, bet lielāka māksla ir no augstākās pozīcijas nolaisties līdz zemākajai! Piemēram, daudz vieglāk bērniņam būs no guļus pozīcijas piecelties sēdus, nekā no sēdus pozīcijas uzmanīgi nolaisties guļus. Bieži vien no sēdus pozīcijas nolaižoties guļus, seko kritiens, kas liecina par to, ka šī poza mazulim vēl nav piemērota, un viņam vēl ir jātrenē savas pārejas pozīcijas, kā arī jāstiprina muskulatūra!

Kad bērnam jāmācās rāpot, sēdēt un staigāt?

Koordinēti rāpot mazulis sāk mācīties, apmēram, no astoņu, deviņu mēnešu vecuma un tikai sākot ar šo periodu apgūst arī sēdēšanu. Tātad lielākoties rāpošana un sēdēšana attīstās vienā laika periodā, vienīgi tas, vai mazulis vispirms sāks rāpot un tad apsēdīsies vai arī iemācīsies sēdēt un tikai tad rāpot, atkarīgs no tā, kura darbība bērniņu vairāk interesēs. Tas katram būs individuāli.

Četrāpus pozīcija nostiprina bērna muskulatūru, stiprina saites un stabilizē locītavas un galvenais - sagatavo mazuļa ķermeni vertikalizācijai, tādēļ zīdaiņiem ir jārāpo daudz! Šī pozīcija koordinē muskuļu darbību un izlīdzina asimetriju (ja tāda ir novērojama). Piemēram, ja bērns asimetriski lien (balstoties tikai uz vienu pusi), tad rāpošanas laikā sāks izmantot abas ķermeņa puses.

Laikā, kad bērns mācās sēdēt (aptuveni, astoņu, deviņu mēnešu vecumā), attīstās mugurkaula krūšu daļa un pēc tam, apgūstot stāvēšanu un gaitu – mugurkaula jostasvieta. Bērna attīstību nedrīkst paātrināt! Viņu nedrīkst sēdināt, kamēr bērns nepasēžas pats un nedrīkst likt stāvus, kamēr mazais nepieceļas patstāvīgi. Literatūrā daži autori apgalvo, ka bērnam jāsāk staigāt līdz gada vecumam, savukārt jaunās metodes, tostarp, arī Piklera pedagoģiskā metode, šīs robežas paplašina līdz divu gadu vecumam. Tādēļ, ja bērniņš līdz divu gadu vecumam vēl patstāvīgi nestaigā, vecākiem par to nevajadzētu satraukties, bet tā vietā izanalizēt attīstību kopumā, jo kustību attīstība katram mazulim notiek ļoti individuāli! 

Tādēļ svarīgākais, kas vecākiem būtu jāņem vērā ir tas, ka bērna attīstību nedrīkst steidzināt, jo katram posmam ir savs laiks. Tikai un vienīgi bērna organisms pārzina to, kurā brīdī tas ir gatavs virzīties uz katru nākamo posmu. Pieaugušajiem tikmēr par mazuļa attīstību nemitīgi vajadzētu būt lietas kursā, lai pareizi un adekvāti mācētu pielāgot konkrētajam mazuļa attīstības posmam nepieciešamo vidi un savu roku darbības. 

Tāpat vecākiem būtu jāņem vērā arī tas, ka mazuļa kustības attīstās ne tikai no horizontāla virziena vertikālajā, mehāniski no vienas pozīcijas pārvietojoties uz otru, bet arī horizontālajā virzienā ar dažādām starppozīcijām, ko mazulis attīsta dabiski! Līdz ar to visas vecāku veiktās darbības baltās uz to, lai šīs starpkustības pamanītu, lai pamanītu, ko bērniņš jau prot un ko vēl neprot, un tikai piedāvātu adekvātu vidi, lai attīstību vecinātu nevis steidzinātu. Tieši tādēļ ļoti pārdomātām jābūt gan mantām, ar kurām dodam bērniņam spēlēties, gan arī apkārtējai videi, kurā viņš uzturas!

Galvenais ir pareizi iekārtota vide!

Ja bērns attīstās dabiski, viņam tiek piedāvātas piemērotas rotaļlietas un mājās ir pareizi iekārtota vide, tad nekādu problēmu parasti nav un mazulis apkārtējai videi adaptējas ļoti labi. Katrā gadījumā vidi ir jāiekārto ļoti individuāli, tomēr galvenokārt vienmēr jāņem vērā tas, ko bērns prot! Piemēram, laikā, kad viņš mācās velties uz sāna, arī dažādas mantiņas mazulim vajadzētu piedāvāt no sāna, lai viņam būtu motivācija griezties. Pretējā gadījumā, ja bērns nepārtraukti atrodas guļus uz muguras un rotaļlietas ir novietotas viņa priekšā, mazulis nevar iemācīties griezties, jo viņam nav interese to darīt!

Tāpat svarīgi atcerēties, ka apkārtējā vide ir jāiekārto tā, lai bērns tajā varētu justies droši, un vispareizāk, ja mājās viņam ir ierīkots atsevišķs rotaļu stūrītis. Arī mēs pieaugušie nejustos komfortabli stāvot paša stacijas laukuma centrā, kur visi staigā garām, un bērnam ir tieši tāpat! Arī viņš nespēlēsies istabas vidū, kur mamma un tētis staigā garām un vēl darbojas televizors.

Bērnam ir jāapgūst rāpošana!

Pēdējā laikā gana daudz dzirdēts mammas lepojamies ar to, ka viņu bērni nerāpo, bet jau ļoti agri sāk staigāt. Tomēr ir daudz nopietnu, zinātnisku medicīnas rakstu par muskuļu attīstību un muskuļu ķēdēm, kuros stāstīts, ka četrrāpus pozīcija koordinēta rāpošana ir viena no svarīgākajām cilvēka kustībām.

Tā kā zīdainis piedzimst ar rāpošanas refleksu, tas nozīmē, ka viņš nevar nerāpot! Diemžēl bērni šo posmu bieži vien izlaiž un ātri ceļas kājās tikai tā iemesla dēļ, ka nav bijusi piemērota vide, lai rāpošanas kustība attīstītos. Ja mēs ieskatītos, kādi ir tradicionāli iekārtotie dzīvokļi, tad redzētu, ka tajos pārsvarā ir divi līmeņi – grīda un tad dīvāns, kas nozīmē, ka nav starpposma jeb cita līmeņa, kur bērnam piecelties augstāk.

Parasti zīdainis rāpo pa grīdu, bet pieaugušie sēž uz dīvāna un skatās televizoru. Palūkojoties no grīdas uz augšu, mazulim bieži vien redzams uz dīvāna novietots telefons vai televīzijas pults, ko pieaugušie tik bieži ņem rokā un līdz ar to bērnu ļoti interesē. Mazulim interesanta šķiet nevis konkrētā manta, bet gan tas, ka pieaugušo to tik bieži ņem rokās! Tad bērniņš pierāpo pie dīvāna un ar roku spēku uzvelkas augšā. Tomēr tas nenozīmē, ka viņš ir gatavs staigāšanai vai stāvēšanai, bet gan liecina par to, ka bērns ir motivēts celties uz augstāku līmeni. Vecāku pienākums šajā gadījumā būtu nevis priecāties par to, ka viņu mazulis cenšas piecelties kājās, bet gan piedāvāt dažāda līmeņa stingrāka materiāla kastes, uz kurām bērns var uzkāpt un pēc tam nokāpt vai izrāpot tām cauri.

Jo vairāk pieaugušie sekos līdzi sava bērna attīstības procesam, jo vairāk dažādus attīstības variantus viņam varēs piedāvāt.

Ir vērtīgi atcerēties šādu teicienu: tad, kad ģimenē ienāk bērns, viņš kļūst par savu vecāku skolotāju! No mazuļa varam mācīties kustību brīvību, jo viņa kustību sistēma ir unikāla! Zināšanas un kursi ir vajadzīgi ne jau tādēļ, lai mācītu bērnus, bet gan konsultētu pieaugušos un iemācītu viņus labāk sajust savus bērnus! Vecāki ir mazuļa balsts. Viņi nosaka robežas, bet zīdainim šajās robežās ir jābūt brīvam! Piemēram, bērnu ģērbjot, vecāki izlemj, ka obligāti viņam vilks bikses, bet kuru kāju ievilkt pirmo, jāizvēlas bērnam pašam!

Izvēlamies piemērotas rotaļlietas!

Vēl vecākiem obligāti ir jāpārdomā arī tas, kādas ir bērna mantas! Tām jābūt vienkāršām un elementārām – tādām, lai viņš ar tām viegli varētu tikt galā un spēlējoties attīstīt savu fantāziju. Runājot par krāsainajiem grabuļiem un skanošajām rotaļlietām, tās patīk pieaugušajiem ne zīdaiņiem!

Mazuļa pasaules uztvere ir pilnīgi citādāka nekā pieaugušam cilvēkam. Piemēram, ja vecākiem šķiet, ka mazuli interesē tas, ka viņš piespiež pogu un rotaļlieta sāk skanēt, tad patiesībā bērnam liksies interesanti tas, ar kādu spiedienu viņš šo pogu piespiež! Tāpat svarīgs ir brīdis, kad mazulis guļ un vienkārši lūkojas uz savu mantu – arī tā ir bērna kontaktēšanās ar to, bet pieaugušajiem nereti gribās, lai bērniņš šo rotaļlietu paņem rokās. Iejaucoties dabiskajos procesos, šādi vecāki bieži vien traucē normālai bērna attīstībai.


Raksts publicētys sadarbībā ar www.maminuklubs.lv