Foto: LETA

Analīžu lapiņā ieraksts: ureaplazma... Ko darīt?
Šo trīs gadu laikā, kopš esmu kopā ar savu vīru, sānsoļu man nav bijis, taču ginekoloģe atklāja ureaplazmas. Tā esot seksuāli transmisīva slimība, jālietojot zāles man un vīram, jo neārstēta slimība varot negatīvi ietekmēt auglību. Tāpēc palūdzu arī vīram aiziet pie ārsta. Izrādījās, ka viņam analīžu rezultāti ir negatīvi. Kā tas var būt, ja mēs trīs gadus dzīvojam dzimumdzīvi bez prezervatīviem?! Un kā man tagad paskaidrot vīram, kāpēc man ir šī slimība? Viņš tur mani aizdomās. Linda

Dr. DACE MATULE
Ginekoloģe medicīnas sabiedrībā ARS un Matules, Melkas un Ligeres privātklīnikā.
Katru dienu ieplāno brīdi, ko velta tikai un vienīgi sev. Daudz staigā kājām, spēlē tenisu, vingro.

Dr. INTA KUSIŅA
Dermatoloģe veneroloģe Ādas un seksuāli transmisīvo slimību centrā un savā privātpraksē.
Regulāri vingro fizioterapeites vadībā.

Arī veselai sievietei
Dace Matule: – Šo sarunu gribētu sākt ar jautājumu otrai dakterei – kā jūs uzskatāt, vai ureaplazmas jāārstē?

Inta Kusiņa: – Ureaplazma ir ļoti, ļoti mazs mikrobs, kas dzīvo šūnās. Tas ir sastopams arī veselas sievietes maksts mikroflorā.

D. M.: – Tieši šo dakteres teikumu, lūdzu, ierakstiet lieliem burtiem: UREAPLAZMAS SASTOPAMAS ARĪ VESELU SIEVIEŠU MAKSTS MIKROFLORĀ!!!

I. K.: – Vienlaikus ureaplazmas, cik zinu, vaino arī ginekoloģisko iekaisumu izraisīšanā. Tiesa – kontekstā ar citiem patogēnajiem mikroorganismiem. Kaitējumu ureaplazmas var nodarīt, ja pārlieku savairojas.

D. M.: – Ureaplazma ir trakoti interesants, mikroskopisks radījums – to varētu dēvēt par baktēriju, lai gan ureaplazma ir kaut kas starp vīrusu un baktēriju. Tai nav apvalka. Tāpēc, ņemot onkocitoloģisko uztriepi jeb dzemdes kakla analīzi un uztriepi no maksts, ureaplazmas tajā nemaz neparādās. Lai konstatētu ureaplazmas, jāņem speciāls uzsējums no maksts. Un te ir jautājums: vai tas maz jādara – vai ureaplazmas speciāli jāmeklē, ja sieviete gluži vienkārši atnākusi uz ikgadējo apskati pie ginekologa, ja viņai nav sūdzību par izdalījumiem un ja onkocitoloģiskā uztriepe neko sliktu neuzrāda? Arī tad, ja onkocitoloģiskā analīze atklāj dzemdes kakla iekaisumu un mēs sākam meklēt tālāk un atklājam ureaplazmas nelielā koncentrācijā – vai tās ir jāārstē un par tām jāsatraucas?

Kāpēc sieviete jātraumē, paziņojot: "Jums ir ureaplazmas..."? Tas uzreiz raisa satraukumu un izbrīnu: no kurienes man tās?! Īpaši, ja sievietei ir 35–40 gadu, ilgstoši monogāmas attiecības. Jaunā ziņa rada apmulsumu arī partneru vidū. Tāpēc gribu uzsvērt: ja konstatē ureaplazmas, tas nebūt nenozīmē, ka kāds no pāra spēris soli pa kreisi! Ureaplazmas var būt ikvienas sievietes maksts mikroflorā.

I. K.: – Šī aizdomīgā reakcija saglabājusies no agrākiem gadiem, kad ureaplazmas uzskatīja par seksuāli transmisīvu slimību un ārstēja abus partnerus. It kā izārstēja, bet pēc laika ureaplazmas atkal bija klāt. Par laimi – pašlaik reti sastopos ar gadījumiem, kad automātiski ārstē abus partnerus.

– Kāpēc vairs neārstē abus?
D. M.: Jo bieži ir tā: sieviete sūdzas par izdalījumiem un, ņemot uzsējumu no maksts, atrod ureaplazmas, vienlaikus arī citus patogēnos mikroorganismus, bet partnerim ureaplazmas nekonstatē. 

I. K.: – Pie dermatovenerologa vīrieši parasti ierodas ar tekstu: "Mani pie jums atsūtīja sievas ginekoloģe. Manai sievai ir ureaplazmas, man arī jāārstējas." Tad es, protams, lasu lekciju, kas ir ureaplazmas, ņemu analīzes, taču vīriešiem ureaplazmas atrod tiešām ārkārtīgi reti.

Eiropa: sekss nav vainīgs
– Tad ureplazma ir seksuāli transmisīva infekcija vai nav?
D. M.: – Latvijas ginekologi par ureaplazmām sāka runāt deviņdesmito gadu sākumā, kad iemācījās tās diagnosticēt – tolaik ureaplazmas uzskatīja par seksuāli transmisīvu infekciju. Nu jau vairākus gadus Latvijā ārstu vidū cirkulē pretēji viedokļi: viens nāk no Eiropas, kas uzskata: ja ureaplazmas organismā ir mazā koncentrācijā, ja sūdzību un citu simptomu nav, tās nav arī jāārstē. Pēc pasaules un Eiropas vadlīnijām, ureaplazmas neuzskata par seksuāli transmisīvu infekciju.
Otrs viedoklis nāk no Krievijas un sludina pretējo: ureaplazmas ir seksuāli transmisīva slimība; neārstējot tās, tiek draudēts ar neauglību un aizaugušiem olvadiem. Uzskatu, ka mums jādzīvo saskaņā ar pasaules tendencēm. Tāpēc, ja ureaplazmas nerada sūdzības, – var dzīvot mierīgi tālāk. Iespējams, ureaplazma sievietes dzimumceļos bijusi, jau viņai piedzimstot... Tā, iespējams, nebūt nav saistīta ar viņas seksuālo dzīvi. Zinu, ka daži kolēģi domā citādi.

I. K.: – Pirms sarunas iepazinos ar šiem pretrunīgajiem viedokļiem un aptaujāju kolēģus dermatologus – viņu vidū neatradu nevienu, kas teiktu, ka ureaplazmas ir seksuāli transmisīva slimība. Vienlaikus medicīniskajā literatūrā min, ka ureaplazmas biežāk tomēr atrod tieši seksuāli aktīvām sievietēm, un kā faktors, kas paaugstina ureaplazmu savairošanās risku, tiek nosaukta bieža partneru maiņa un vairāki partneri vienlaikus.

D. M. – Iespējams, seksam ir nozīme. Jebkuras attiecības atstāj nospiedumus ne tikai mūsu dvēselē – tuvības laikā dalāmies arī ar savu mikrofloru... To nevar noliegt. Taču nav arī tā: ja uzsējumā atrod ureaplazmas, kāds no partneriem ir bijis neuzticīgs!

– Ja ne sānsolis, kas tad provocē ureaplazmu savairošanos?
I. K.: – Ureaplazmozei var būt dažādi iemesli: stresa, nepareizs, nepilnvērtīgs uzturs, stingras, nepārdomātas diētas, organismā hroniski noritošas citas dzimumceļu infekcijas. Manā uztverē ureaplazmozi var salīdzināt ar kandidozi jeb piena sēnīti, kas makstī vairojas līdzīgi – ja ir labvēlīgi apstākļi: pārslodze, pārdzīvojumi utt. Tāpat uzskata, ka ureaplazmas var savairoties grūtniecības laikā, kad mainās maksts mikroflora.

Pret bakteriālo vaginozi – lodītes
– Ja ureaplazmas atrod augstā koncentrācijā, tās ārstē?
D. M.: – Ja sievietei ir sūdzības, pastiprināti izdalījumi, uztriepē parādās paaugstināti iekaisuma rādītāji, tālāk jau uzsējumā meklējam konkrētus patogēnus mikroorganismus – gardnerellas, hemofilos stafilokokus, streptokokus utt., ne tikai ureaplazmas. Nav pareizi izraut vienu ureaplazmu no konteksta, jo maksts iekaisumu jeb bakteriālo vaginozi rada patogēno mikroorganismu kopums. Tāpēc parasti meklējam un ārstējam nevis ureaplazmas, bet gan bakteriālo vaginozi. Raksturīgākās tās sūdzības: pelēki, balti, kādreiz putaini izdalījumi no maksts ar nepatīkamu zivju smaku.
Normāli maksts vide ir skāba, to nodrošina labie mikrobi – laktobaciļi, kas aizsargā maksti. Patogēnie mikroorganismi, tajā skaitā ureaplazmas, savairojas, ja maksts pH līmenis mainās un vide kļūst sārmaina.

I. K.: Maksts mikrofloru ietekmē viss, kas ar sievieti notiek, arī attiecības. Tāpēc, ja ureaplazmas ir savairojušās, veiksmīgi izārstēt tās var tad, ja izdodas atrast iemeslu – kāpēc tā noticis? Vai tiešām sievietei ir pārāk liels stress un pārslodze? Varbūt to izraisa kāda hroniski noritoša seksuāli transmisīva slimība? Tāpēc, ja paciente atnāk pie manis, izmeklēju viņu arī uz visām seksuāli transmisīvajām slimībām – ja tās pārgājušas hroniskā formā, šīs slimības var noritēt nemanāmi. Manā praksē dažkārt gadās, ka ir vesela infekciju buķete, piemēram, ureaplazmoze un hlamīdijas vai ureaplazmoze un gonoreja.

Vēl gribēju pavaicāt dakterei Matulei... Kā jūs uzskatāt: ja grūtniecei atklāj ureaplazmas, taču zemā koncentrācijā, vai tās jāārstē?
D. M.: – Ja onkocitoloģiskās uztriepes analīze ir laba, ja nav sūdzību, uzskatu, ka drīzāk nebūtu jāārstē. Ja ureaplazmas makstī ir augsta koncentrācijā, ja ir sūdzības par izdalījumiem, iepriekšējā grūtniecībā bijuši sarežģījumi, tad, protams, ureaplazmas ārstējam.

I. K.: – Bet visvairāk ureaplazmu risku saista tieši ar grūtniecību. Kad ureaplazmu savairojas ļoti daudz, tās var veicināt neiznēsāšanu.

D. M.: – Jā, bet – ja sievietei NAV SŪDZĪBU?! Ureaplazmas ārstē ar antibiotikām, un man šķiet, ka antibakteriālās terapijas lietošana tiek pārspīlēta un izvēlēta pārāk bieži. Draudi jau radīsies tad, ja ureaplazmas, kā jau bildu, kombinēsies ar citiem kaitīgajiem mikroorganismiem. Tāpēc varbūt jāsāk ar to, ka gan plānojot grūtniecību, gan grūtniecības laikā, gan visos pārējos dzīves posmos, maksts mikroflora jāstiprina ar probiotiķiem – labajām baktērijām. Aptiekās nopērkamas dažādas vagināli lietojamas laktobaktēriju lodītes.

I. K.: – Tās ir bezrecepšu medikaments. Vai sievietes šīs lodītes var lietot pat bez īpašas vajadzības?

D. M.: – Principā, jā. Bakteriālo vaginozi, protams, ar tām diez vai izdosies izārstēt. Taču, ja bijis paasinājums – nozīmē gan pareizu antibakteriālo terapiju, gan iesaka arī lodītes, kas veicina maksts labvēlīgas mikrofloras atjaunošanos. Probiotiķu lodītes arī vēlāk profilakses nolūkos var ievadīt makstī reizi nedēļā. Nepatīkamākais ir tas, ka 50 procentos gadījumu bakteriālā vaginoze mēdz atkārtoties. Tāpēc, ja sieviete apzinās, ka tā ir viņas vājā vieta, šādas lodītes var lietot – sliktāk nebūs.

Pašlaik par probiotiķu jeb labo baktēriju preparātu lietošanu vispār notiek daudz pētījumu. Piemēram, dažkārt rekomendē visu grūtniecību iekšķīgi dzert probiotiķu kapsulas – pētījumi it kā parāda, ka bērni tad dzimst mazāk alerģiski, samazinās arī priekšlaicīgu dzemdību risks. Taču šie dati pagaidām ir strīdīgi, jo pētījumi nav veikti pietiekami lielās grupās.

Zane Timpare