SĒNES

zemāko augu grupa; bezhlorofila augi, kas pārtiek no gatavām organiskajām vielām - dzīvo saprofītiski vai parazītiski. Parazītiskās sēnes izmanto dzīvus organismus, izraisot to slimības (skatīt patogēnās sēnes). Zemāk attīstīto sēņu ķermenis ir viena šūna, bet augstāk attīstīto sēņu ķermeni veido daudzšūnu sēņotne jeb micēlijs, kas sastāv no atsevišķiem pavedieniem - hifām. Sēnes vairojas ar dažāda tipa sporām. Aprakstīts apmēram 80 000 sēņu sugu, no tām LPSR atrasts apmēram 2600 sēņu sugu.

Sēnes, kuras var redzēt tikai mikroskopā, sauc par mikroskopiskām, bet sēnes, kuras saskatāmas bez optiskajiem instrumentiem, - par makroskopiskām. Visas sēnes iedala 4 nodalījumos: aļģsēnes, asku sēnes, bazīdiju sēnes un nepilnīgi pazīstamās sēnes. Aļģsēnes (Phycomycota) ir mikroskopiskas un makroskopiskas. Daudzas sugas izraisa augu, kā arī dzīvnieku slimības; piem., sēne Synchytrium endobioticum ierosina kartupeļu vēzi, sēne Phytophthora infestans - kartupeļu lakstu puvi, bet sēne Empusa muscae rudeņos parazitē uz mušām. Aļģsēņu nodalījuma pelējumsēnes izraisa dažādu pārtikas produktu bojāšanos. Asku sēnes (Ascomycota) arī ir mikroskopiskas un makroskopiskas. Tām labi izveidots micēlijs. Šajā nodalījumā ietilpst rauga sēnes, ko izmanto maizes, alus, vīna ražošanai, kā arī sēne Saccharomyces kefyr, ko izmanto kefīra ražošanā. Vairāku ģinšu rauga sēnes kopā ar etiķskābes baktērijām veido t.s. tējas sēni. Ģinšu Trichophyton un Microsporum sēnes ierosina ādas slimības. Sēne Candida (Endomyces) albicans ierosina pienēdi. Patogēnas ir arī vairākas Aspergillus sugas. Daudz asku sēņu ierosina augu slimības, piem., Venturia inaequalis - ābeļu kraupi, sēne Coccomyces hiemalis - ķiršu lapbiri, sēne Sphaerotheca morsuvae - ērkšķogu miltrasu. Rudzu ziedos parazitē sēne Claviceps purpurea, kuras sklerocijus - melnos graudus izmanto medicīnā. Asku sēnes Penicillium notatum, P. chrysogenum un P. crustosum ražo penicilīnu. Vairākas Penicillium ģints sēnes izmanto siera ražošanā. Pie asku sēnēm pieder arī vairākas ēdamās sēnes - bisītes (Gyromitra), lāčpurni (Morchella), ķēvpupi (Verpa) un rumpuči (Helvella). Bazīdiju sēņu nodalījumā (Basidiomycota) ietilpst galvenokārt makroskopiskās sēnes - vairākums ēdamo sēņu, kā arī dažādas indīgās sēnes, no kurām sevišķi bīstama ir zaļā mušmire (Amanita phalloides) un Patuljāra šķiedrgalvīte (Inocybe patouillardii). Lielākā daļa bazīdiju sēņu ir t.s. lapiņu sēnes - LPSR 620 sugas, no tām ap 300 ēdamas (sēņotāji parasti lasa 10-20 sugu sēnes), 270 neēdamas, 25 indīgas un 24 ar nenoskaidrotu nozīmi.

Kokiem bieži kaitē piepes. Melnās bērzu piepes ekstraktu befungīnu lieto medicīnā. Lapkoku mežos sastopamos zemestaukus (Phallus impudicus) lieto tautas ārstniecībā. Mikroskopiskas bazīdiju sēnes ir rūsas un melnplauku sēnes, kuras ierosina augu slimības. Nepilnīgi pazīstamās sēnes (Deuteromycota) ir mikroskopiskas, dabā ļoti izplatītas, ierosina dažādas augu, dzīvnieku un cilvēku slimības. Daudzas sugas ir saprofītiskas un atrodamas uz augu atliekām un augsnē. Dažas Fusarium ģints sēnes attīstās uz pārtikas produktiem un var izraisīt saindēšanos. Ēdamās sēnes pēc ķīmiskā sastāva līdzīgas dārzeņiem, bet tajās ietilpst arī dzīvnieku izcelsmes produktiem raksturīgas vielas (glikogēns, hitīns, urīnviela, aminoskābes u.c). Sēnēs ir vairāk olbaltumvielu (2-9%) nekā kartupeļos, bietēs, kāpostos, burkānos, bet cilvēka organisms no tām izmanto ne vairāk kā 50-70%, jo sēņu šūnapvalki satur hitīnam līdzīgu vielu - fungīnu, kas kavē gremošanas sulu darbību. Sēnes taukus (0,3-0,8%) un ogļhidrātus (0,8-4%) organisms izmanto ļoti labi. 100 g sēnes dod 90- 400 kJ (~22-97 kcal) enerģijas. Sēnēs ir B1, B2, PP, D vitamīns, karotīns, pantotēnskābe, minerālvielas - kalcijs, fosfors, dzelzs, mikroelementi - cinks, varš, arsēns, mangāns, jods. Ar uzturvielām un vitamīniem bagātākas ir sēņu cepurītes, mazāk to ir kātiņos.

Lielais ekstraktvielu, aromātisko vielu un purīnvielu daudzums uzlabo ēdienu garšu, veicina kuņģa un zarnu sekretorisko darbību, kā arī citu uzturlīdzekļu sagremošanu. Ārstnieciskajā uzturā var lietot sēņu ekstraktu un sēņu novārījumu - cukura diabēta gadījumā, kā arī ja ir samazināts sālsskābes daudzums kuņģa sulā (ja nav čūlas). Sēnes nav ieteicamas aknu, nieru, kuņģa un zarnu slimniekiem. Pazīstamākās, ar uzturvielām bagātākās sēnes: baravika, apšu beka, rudmiese, parastais vilnītis, lielā dižsardzene, parastā gailene, atmatene (lauka, tīruma, meža), parastā celmene, bērzlapes, parastais lāčpurns, parastā bisīte. Pavasara sēnes - lāčpurni un bisītes - satur indīgu vielu helvelskābi, tāpēc šīs sēnes pirms lietošanas jāvāra ilgāk (20-30 min.), pēc tam labi jānomazgā un jānospiež. Novārījuma ūdeni nedrīkst lietot uzturā. Svaigas sēnes ātri bojājas, jo satur 75-92% ūdens. Pēc savākšanas sēnes tūlīt notīra un pārstrādā (nevārītas tās drīkst uzglabāt ne ilgāk par 24 stundām t° līdz 10°). Sēnes kaltē, sāla, marinē; sēņu hermētiska konservēšana mājas apstākļos nav pieļaujama, jo sēnes var būt piesārņotas ar botulisma ierosinātāju sporām, kas attīstās bezgaisa vidē. Saindēšanās ar sēnēm notiek, ja ieēd indīgās sēnes vai nepareizi sagatavo (nenovāra vai novāra par maz) dažas ēdamās sēnes (bisītes, lāčpurnus u.c). Zaļo, bālo un balto mušmiri iespējams sajaukt ar atmateni vai makstssēnēm.

Saindēšanās pazīmes (pēc 10-12 st.): nepārtraukta vemšana, sāpes pakrūtē, caureja; paātrināta sirdsdarbība. Ar sarkanajām un panteru mušmirēm saindējas galvenokārt mazi bērni. Saindēšanās pazīmes - vemšana, sāpes kuņģī, caureja; sirdsdarbība palēnināta; smagākos gadījumos - krampji. Ja saindējas ar bisītēm, pēc 6-12 st. rodas sāpes pakrūtē, vemšana, caureja, smagākos gadījumos - krampji, sākas vispārēja paralīze, un iestājas nāve. Saindēšanās ar sēnēm iespējama arī, ja lieto bojājušās sēnes, kurās olbaltumvielas sairšanas procesā radušās dažādas organismam kaitīgas vielas. Drīz pēc ēšanas rodas caureja, vemšana, paātrināta sirdsdarbība. Pirmā palīdzība. Saindēšanās gadījumā nekavējoties jāizsauc ātrā medicīniskā palīdzība. Pirms tās ierašanās slimniekam skalo kuņģi ar siltu ūdeni (ieteicams dzert tik ilgi, līdz sākas vemšana), dod aktivēto ogli, stipru tēju vai melnu kafiju. Att.