Vēl pavisam nesen mūsu ikdienā galvenais satraukums vijās par un ap Covid-19 pandēmiju, tajā pašā laikā viešot cerību, ka jau drīz dzīve atgriezīsies ierastajā ritmā. Taču aizvadītajā nedēļā piedzīvotais ir šokējis iedzīvotājus visā pasaulē un arī Latvijā, ietekmējot emocionālo veselību, kā arī izraisot bailes un stresu. 

Ieilgstot Covid-19 izplatībai un ierobežojumiem, aizvien biežāk izskan nopietnas bažas par pandēmijas radīto ietekmi uz iedzīvotāju mentālo veselību. Krīze, strauji mainīgie apstākļi, ilgstoša atrašanās izolētībā un neziņa par nākotni ir labvēlīga augsne mentālās veselības sarežģījumiem, tai skaitā depresijai, kam ne vienmēr tiek pievērsts pietiekami daudz uzmanības.

Pelēkajā un drēgnajā novembrī, turklāt pašreizējā situācijā valstī nepārsteidz, ka jūti spēku izsīkumu, enerģijas trūkumu un nomāktību. Dažkārt nav runa tikai par grūtsirdību – depresija jau sen ir viena no piecām izplatītākajām slimībām un XXI gadsimta slimība [1], no kuras cieš 280 miljoni personu jeb 5% pieaugušo iedzīvotāju [2].

Ikvienam cilvēkam savas dzīves laikā nākas saskarties ar sērām, taču katram šis process var izpausties dažādi. Kādam šis pārdzīvojums var būt salīdzinoši īss, kamēr citiem tas turpinās vairāku mēnešu garumā vai pat ilgāk. Arī dažādi jaunāko pētījumu dati liecina, ka Covid-19 pandēmija ir atstājusi iespaidu uz tiem, kas zaudējuši sev tuvu cilvēku.

Slimība, nevis slinkums, vājums vai nespēja saņemties – depresija var skart jebkuru. Kā norāda psihiatri, vienlaikus aptuveni 7% no visiem iedzīvotājiem ir ar klīniski nozīmīgiem depresijas simptomiem, taču tikai niecīga daļa vēršas pēc palīdzības pie ārsta, jo baidās, kaunas un dzīvo aizspriedumu varā.

Brīdī, kad lielai daļai cilvēku gada vidū radās cerība, ka pandēmijas sliktākais posms ir aiz muguras un varēsim pamazām sākt atgriezties “”normālajā”dzīves ritmā, pagāšnedēļLatvija saskārās ar jaunu ierobežojumu – mēnesi ilgu mājsēdi. Daļai cilvēku šie  nosacījumi  ikdienu ietekmē ne tikai fiziski, bet arī emocionāli, pastiprinot emocionālo spiedienu un stresu. 

Cilvēki, kas cieš no viltvārža sindroma, šaubās par saviem sasniegumiem un spējām, un baidās, ka varētu būt krāpnieki. Viltvārža sindroms var skart ikvienu, neatkarīgi no profesijas, ieņemamā amata vai sociālā statusa, tomēr visbiežāk ar to saskaras indivīdi ar augstiem sasniegumiem. Vairumā gadījumu simptomi parādās uz ierobežotu laiku, piemēram, pirmajās nedēļās, uzsākot jaunu darbu; atsevišķos gadījumos viltvārža sindroma simptomi var izpausties visa mūža garumā.

“Grūti koncentrēties”, “jūtos noguris arī pēc ilgas gulēšanas”, “vairāk raudu”, “nejūtu dzīvesprieku”, “katru dienu jūtos nomākts bez iemesla” – tās ir frāzes, kas izskan ārsta kabinetā, runājot par iespējamo diagnozi – depresiju. Ir cilvēki, kas gadiem ilgi cieš un gaida, ka šīs pazīmes pāries pašas no sevis, taču brīnumi notiek reti. Un, kad depresija jau ir ielaista, to ārstēt ir grūtāk un ilgāk.

Latvijā ar depresijas simptomiem ir saskārušies 7–8% sabiedrības, taču no šiem aptuveni 120 000 cilvēku psihiatru vai ģimenes ārstu redzeslokā nonāk tikai 5% jeb aptuveni četri līdz pieci tūkstoši, liecina Latvijas Psihiatru asociācijas (LPA) rīcībā esošā informācija.

Satraukums, ko labi pazīstam ikdienā,  mēdz pāraugt arī ilgstošā trauksmes sajūtā. Bez ievērības atstāta trauksme ar laiku var provocēt dažādas veselības problēmas, tādēļ ar to vajadzētu tikt galā. Pārvarēt trauksmes sajūtu var palīdzēt ar psihologa palīdzību.